Aiz banānkokiem biezos brikšņos, kas sniedzās logu augstumā, stāvēja pussagru- vusi palmu lapu būda, no kuras pa cauro, ieliekušos jumtu spraucās ārā trīs jauni kociņi. Te kādreiz bijis indiāņu ciemats, bet vēlāk, Kordai stāstīja, indiāņi pārcēlušies uz ezera, tālāko galu. Atstājuši aiz muguras pamesto plan­tāciju ar mitro, augsto zāli un mudžeklīgajiem brikšņiem, mēs no jauna atradāmies mežā. Šaura, dubļaina taciņa, kļūdama arvien slapjāka, apmeta spēju likumu, un mēs pienācām pie ezera.

Es vēl nekad nebiju redzējis tik lielu, nekustīgu un ne­dzīvu ūdens klaidu, uz kura pilnīgi gludās virsmas krast­malas koki atstarojās tik skaidri kā spogulī. Ne mazākā vēja pūsmiņa nesakustināja brūno ūdeni, neviena virs­pusē uzpeldējusi zivs neiezīmēja tajā tumšus apļus. Pla­šais niedrājs visgarām krastmalai, krastā augošie koki un pat divas mazas saliņas ezera vidū likās tukšas kā izmirušas. Visapkārt valdošais klusums bija tik dziļš, ka šķita gluži neticams. Nebija dzirdama pat visur pierastā klusā, it kā slāpētā kukaiņu zumēšana.

Kordai paskaidroja, ka mums nāksies pakliegt indiā­ņiem, lai tie atsūta pēc mums laivas; un tā, kamēr Bobs, Aivens un es atsēdāmies uzsmēķēt, viņš uzrotīja bikses, atsegdams tievas, līkas kājas, un brida seklajā ūdenī.