TRĪS MUSKETIERI -2. daļa 

Aleksandrs Dimā(Tēvs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

Norunātajā stundā mūsu draugi ar saviem sulaiņiem ieradās iežogotajā klajumā, kas atradās aiz Luksemburgas pils un kur ganījās tikai kazas. Atoss iedeva ganam nelielu monētu, un tas aizgāja. Sulaiņus nolika sardzē.

Drīz tam pašam klajumam tuvojās klusējošu vīru pulciņš, kas pievienojās musketieriem. Pēc tam pēc aizjūras paražām norisi­nājās savstarpēja iepazīšanās.

Angļi visi bija augstdzimuši cilvēki, un pretinieku dīvainie vārdi viņus ne tikai pārsteidza, bet pat uztrauca.

—  Tas mums nekā neizsaka, — teica lords Vinters, kad trīs draugi bija nosaukuši savus vārdus, — mēs tāpat nezinām, kas jūs esat, un mēs necīnīsimies ar cilvēkiem, kam ir tādi vārdi. Tie ir kaut kādi ganu vārdi.

—   Kā jau jūs, milord, droši vien būsiet uzminējis, tie ir pie­ņemti vārdi, — Atoss paskaidroja.

—  Tas mums rada vēl jo lielāku vēlēšanos uzzināt īstos, — anglis atbildēja.

—  Spēlēt ar mums jūs varējāt, nezinādams mūsu īstos vār­dus? — Atoss sacīja. — Un turklāt vinnēt divus zirgus.

—  Jums taisnība, bet tad mēs riskējām tikai ar pistolēm, šo­reiz mēs riskējam ar dzīvību. Spēlēt var ar kuru katru, bet duelē­ties tikai ar sev līdzīgu.