— Pareizi, — Atoss piekrita un, pasaucis nomaļus to angli, ar kuru viņam vajadzēja duelēties, klusu pateica savu vārdu.
Portoss un Aramiss darīja tāpat.
— Vai ar to jums pietiek un jūs uzskatāt mani par pietiekami augstdzimušu, lai pagodinātu mani un krustotu ar mani šķēpus? — Atoss jautāja savam pretiniekam.
— Jā, mans kungs, — tas palocīdamies atbildēja.
— Labi! Vai vēlaties, lai jums vēl kaut ko pasaku? — Atoss vēsi jautāja.
— Lūdzu? — anglis pārsteigts sacīja.
— Jums labāk nevajadzēja prasīt, lai atklāju savu īsto vārdu.
— Kāpēc tā?
— Tāpēc, ka es tieku uzskatīts par mirušu, un man ir dažādi iemesli vēlēties, lai neviens neuzzina, ka esmu dzīvs, un tagad būšu spiests jūs nogalināt, lai mans noslēpums netiktu izpausts.
Anglis paskatījās uz Atosu, domādams, ka tas joko, taču Atoss runāja pilnīgi nopietni.
— Kungi, vai esat sagatavojušies? — jautāja Atoss, pievērsdamies kā saviem draugiem, tā pretiniekiem.
— Jā, — reizē atbildēja angļi un franči.
— Tad sāksim, — Atoss sacīja.
Tai pašā mirklī rieta saules staros iezibsnījās astoņi zobeni, iedegās nikna cīņa, un tas bija gluži dabiski, jo pretinieki bija divkārtēji ienaidnieki.
Atoss cīnījās tik mierīgi un nosvērti, it kā atrastos paukošanās zālē.
Portoss, ko piedzīvojums Santijī acīm redzot bija izdziedējis no pārāk lielas pašpaļāvības, rīkojās diezgan viltīgi un saprātīgi.