— Nāvīgs ienaidnieks.
— Vai patiesi?
— Ienaidnieks, kas mani tik smagi apvainojis, ka starp viņu un mani sākusies ciņa uz dzīvību un nāvi. Vai varu uz jums paļauties kā uz savu palīgu?
D'Artanjans uzreiz saprata, ko atriebīgais radījums gribēja sasniegt.
— Visā pilnībā, kundze, — viņš pacilāti apgalvoja, — mans zobens un dzīvība pieder jums tāpat kā mana mīlestība.
— Tādā gadījumā, — milēdija ieteicās, — ja jūs esat tikpat drosmīgs, cik iemīlējies …
Viņa aprāvās.
— Tad? — d'Artanjans mudināja.
— Tad, sākot ar šo dienu, — milēdija pēc mirkļa turpināja, — jums nekas vairs nav neiespējams.
— Jūs mani aplaimojat par daudz! — iesaucās d'Artanjans, nomezdamies ceļos milēdijas priekšā un pārklādams skūpstiem viņas rokas, kuras viņa neatrāva.
«Atriebies par mani šim nekrietnajam de Vardam,» milēdija, zobus sakodusi, domāja, «gan tad es pratīšu atbrīvoties no tevis, tu nejēga, aklais ierocis manās rokās!»
«Bīstamā liekule, meties labprātīgi manos apkampienos, tu, kas esi ņirgājusies par mani, un tad kopā ar to, kuru tu gribi ar manu roku nogalināt, es pasmiešos par tevi,» nodomāja d'Artanjans.
D'Artanjans pacēla galvu.
— Esmu gatavs, — viņš sacīja.
— Tātad jūs, mīļais d'Artanjana kungs, esat mani sapratis? — milēdija sacīja.