—  Vai jūs mani mīlat? — viņa jautāja.

—  Vai man tas būtu jāsaka, vai neesat pati to pamanījusi?

—  Varbūt, bet jūs taču zināt: jo lepnāka sirds, jo grūtāk to iekarot.

—   Grūtības mani nebiedē, — sacīja d'Artanjans, — es baidos tikai no neiespējamā.

—   īstai mīlestībai nekas nav neiespējams, — milēdija teica.

—  Vai tiešām nekas?

—   It nekas, — milēdija atbildēja.

«Velna milti!» d'Artanjans nodomāja. — «Tā ir gluži cita dziesma. Vai šī kaprīzā sieviete būtu nejauši iemīlējusies manī? Varbūt viņa grasās man pašam pasniegt otru safīru, līdzīgu tam, ko viņa man iedāvināja, uzskatīdama mani par grāfu de Vardu?»

D'Artanjans steigšus piebīdīja savu krēslu tuvāk milēdijas at­zveltnim.

—   Sakiet, ko jūs būtu ar mieru darīt, lai pierādītu savu mī­lestību, par kuru man runājāt? — milēdija jautāja.

—  Visu, ko vien jūs no manis prasītu. Pavēliet, esmu gatavs uz visu.

—  Uz visu?

—   Uz visu! — atsaucās d'Artanjans, labi zinādams, ka ar šādu solījumu neko sevišķi daudz neriskē.

—   Labi! Tad aprunāsimies mazliet, — teica milēdija, savu­kārt pievirzīdamās tuvāk d'Artanjana sēdeklim.

—   Es klausos, kundze, — jauneklis sacīja.

Brīdi milēdija domīgi klusēja it kā svārstīdamās, bet tad šķie­tami izšķīrās un iesāka:

—  Man ir viens ienaidnieks.

—  Jums, kundze! — iesaucās d'Artanjans, tēlodams pārstei­gumu. — Mans Dievs, vai tas iespējams? Jums, kas esat tik daiļa un laba!