D'Artanjans zināja, ka atteikties saskandināt glāzes ar angli nozīmētu viņu dziļi aizvainot. Tāpēc jauneklis piegāja pie galda un paņēma otru glāzi. Tomēr viņš neizlaida no acīm milēdiju un spogulī redzēja, cik ļoti pārvērtās viņas seja. Tagad viņa iedomājās, ka neviens uz viņu neskatās, un daiļajā sejā iezīmējās kaut kas zvērīgs. Viņa nikni kodīja mutautiņu.
Tad ienāca jaunā, glītā istabene, ko d'Artanjans jau bija ievērojis. Viņa pateica dažus vārdus angliski lordam Vinteram, kas tūdaļ, aizbildinādamies ar neatliekamām darīšanām, atvainojās d'Artanjanam, lūdza atļauju aiziet un uzdeva māsai izlūgties piedošanu viņa vietā.
D'Artanjans ar rokas spiedienu atvadījās no lorda Vintera un atgriezās pie milēdijas. Viņas sejā pārsteidzoši ātri bija atgriezusies agrākā maigā izteiksme, vienīgi daži sarkani plankumiņi mutautiņā norādīja, ka viņa bija sakodusi lūpas līdz asinīm.
Viņas lūpas bija ārkārtīgi daiļas, sārtas kā korāļi.
Saruna kļuva nepiespiesta. Milēdija, šķiet, pilnīgi atguva pašsavaldīšanos. Viņa izstāstīja, ka lords Vinters neesot viņas brālis, bet nelaiķa vīra brālis; viņa esot apprecējusies ar jaunāko brāli, kas nomiris, atstādams viņu ar bērnu. Sis bērns esot vienīgais lorda Vintera mantinieks, ja lords Vinters neapprecēšoties. Milēdijas stāstījums modināja d'Artanjanā nojautu, ka tur ir kāds noslēpums, bet viņš vēl nespēja to īsti izprast.