Milēdija mazliet sarauca uzacis, viņas pierei pārslīdēja tikko samanāma ēna un lūpās pavīdēja tik dīvains smīns, ka jaunek­lis, kas bija uztvēris pārmaiņas viņas vaibstos, neviļus notrīsēja.

Brālis neredzēja nekā, jo bija novērsies no milēdijas un ro­taļājās ar viņas iemīļoto pērtiķi, kas bija parāvis lordu Vinteru aiz kamzoļa.

—   Esiet sveicināts, mans kungs, — milēdija ieteicās neparasti maigā balsī, kas bija asā pretstatā ar sapīkuma pazīmēm, kuras d'Artanjans nupat bija novērojis, — jūs šodien esat ieguvis mūžī­gas tiesības uz manu atzinību.

Anglis atkal pievērsās viņiem un, neizlaizdams ne mazāko sī­kumu izstāstīja, kā cīņa bija norisinājusies. Milēdija klausījās ļoti uzmanīgi, tomēr viegli bija saskatāms, ka stāstījums, kaut gan viņa pūlējās noslēpt savas izjūtas, viņai sagādāja nepatiku. Reizēm viņa pietvīka un viņas mazā kājiņa zem kleitas nepacie­tīgi kustējās.

Lords Vinters nekā neievēroja. Pabeidzis stāstījumu, viņš pie­gāja pie galda, uz kura bija uzlikta paplāte ar pudeli Spānijas vīna un glāzēm. Viņš pielēja divas glāzes un ar mājienu uzai­cināja d'Artanjanu iedzert.