tur, pie «Krietna dzirnavnieka» durvīm nokāpdams no zirga (neviens, ne viesnīcas saimnieks, ne kalps, ne zirgu puisis nebija pienācis paturēt viņam kāpsli), d'Artanjans ieraudzīja pie otrā stāva pavērtā loga stāvam staltu, augstprātīga izskata muižnieku ar mazliet sapīkušu seju; tas kaut ko stāstīja diviem citiem, kuri, šķita, padevīgi klausījās. Uzticīgs savam paradumam, d'Artanjans, dabiski, nodomāja, ka runāts tiek par viņu, un tāpēc sasprindzināja dzirdi. Šoreiz jauneklis bija maldījies tikai pa pusei: runāts tika nevis par viņu pašu, bet par viņa zirgu. Nepazīstamais, likās, uzskaitīja tā īpašības, un, tā kā klausītāji, kā jau teicu, izturējās pret stāstītāju ļoti goddevīgi, tad viņi turpat vai pie katra vārda skaļi iesmējās. Bet pietika ar smaida ēnu, lai uzpūstu liesmās mūsu varoņa straujās dusmas, un tāpēc lasītāji sapratīs, kādu iespaidu uz viņu atstāja šī skaļā jautrība.
Tomēr d'Artanjans gribēja vispirms nopētīt bezkaunīgo jokotāju, kas atļāvās ņirgāties par viņu. Jaunekļa lepnās acis ieurbās svešiniekā: tas bija gadus četrdesmit līdz četrdesmit piecus vecs vīrietis ar melnām, vērīgām acīm, bālu sejas krāsu, palielu degunu, melnām, rūpīgi apcirptām ūsām. Nepazīstamais bija ģērbies violetā kamzolī un biksēs ar tādas pašas krāsas lentītēm, bez jebkādiem rotājumiem; parastajos kamzoļa iegriezumos vīdēja krekls.