Kā bikses, tā arī kamzolis bija gan jauni, tomēr visai sa­burzīti, kā cejadrānas, kas ilgi gulējušas somā. D'Artanjans to visu pamanīja ātri kā visvērīgākais novērotājs; bez šaubām, viņš instinktīvi nojauta, ka šim svešiniekam būs liela ietekme uz viņa turpmākajām dzīves gaitām.

Tātad tai brīdī, kad d'Artanjans ar skatienu ieurbās violetajā kamzolī tērptajā svešiniekā, tas izteica par Bearnes rikšotāju vienu no savām dzēlīgākajām un dziļdomīgākajām piezīmēm; abi klausītāji smējās locīdamies, un pat runātājs pretēji savai ieražai mazliet pasmaidīja. Šoreiz vairs nevarēja būt šaubu: d'Artanjans tika apvainots. Juzdamies pilnīgi par to pārliecināts, viņš uz­mauca bereti dziļāk uz acīm un, cenzdamies atdarināt Gaskoņā no ceļojošiem muižniekiem noskatītās manieres, devās uz priekšu, ar vienu roku satvēris zobena rokturi, otru iespiedis sānos. Diem­žēl jaunekļa dusmas pieauga ar katru soli, tās viņu apstulboja, un galu galā lepno, augstprātīgo frāžu vietā, kādās viņš bija dzīries ietērpt izaicinājumu, spēja izmest tikai dažus rupjus vār­dus, ko pavadīja ar niknu žestu.

—   Hei, mans kungs! — d'Artanjans uzsauca. — Jūs, tur, kas slēpjaties aiz slēģa! Esiet tik laipni un pasakiet man arī, par ko jūs smejaties, un tad smiesimies kopā!

Nepazīstamais muižnieks pārlaida skatienu no zirga uz jāt­nieku lēnām, it kā viņš nebūtu uzreiz sapratis, ka ērmīgie pār­metumi izteikti viņam. Bet, kad par to vairs nevarēja būt šaubu, viņš mazliet sarauca uzacis un pēc diezgan gara starpbrīža iro­niskā un bezkaunīgā tonī atbildēja d'Artanjanam.