meistariskus portretus; kaut gan šīs etīdes lielāko tiesu uzmestas uz kazarmju durvīm un krodziņu sienām, tomēr tanīs bez pūlēm var saskatīt Ludviķa XIII, Austrijas Annas, Rišeljē, Mazarini un daudzu citu tālaika galminieku attēlus, turklāt tie ir tikpat līdzīgi oriģināliem, cik Anketila [1] kunga vēsturē sniegtie.

Bet katram zināms, ka tas, kas dažkārt satrauc rakstnieka un­tumaino prātu, ne vienmēr saista plašas lasītāju aprindas. Tāpēc, apbrīnodami tāpat kā, bez šaubām, visi citi iepriekš minētās me­muāros sastopamās īpatnības, mēs tomēr visvairāk ieinteresējā­mies par kādu parādību, kurai, bez šaubām, neviens iepriekš nebija pievērsis uzmanību.

D'Artanjans stāsta, ka, pirmo reizi apmeklēdams de Trevila kungu, karaļa musketieru kapteini, viņš šīs cienījamās personas uzgaidāmajās telpās sastapis trīs jaunekļus, kas kalpojuši tai sla­venajā pulkā, kurā viņš pats tīkojis tikt uzņemts.

Atzīstamies, ka šo triju jaunekļu svešzemnieciskie vārdi mūs pārsteidza un mums drīz vien ienāca prātā, ka tie ir tikai pseido­nīmi, ar kuriem d'Artanjans maskējis šo personu īstos, varbūt slavenos vārdus, ja vien iesauku valkātāji paši nav tās izvēlēju­šies tai dienā, kad aiz kādas iegribas, vilšanās vai mantas trū­kuma bija aplikuši ap pleciem vienkāršo musketieru apmetni.

Kopš tā brīža mēs vairs nevarējām rast mieru, meklēdami tā­laika sacerējumos kaut kādus norādījumus uz šiem neparastajiem vārdiem, kas bija tik ļoti iekairinājuši mūsu ziņkārību.