— Tātad jūs turat aizdomās bezkaunīgo muižnieku? — d'Artanjans vaicāja.
— Esmu par to pārliecināts, — viesnīcnieks atbildēja. — Kad es viņam pateicu, ka jūsu augstdzimtība ir de Trevila kunga aizgādībā un ka jūs pat vedat šim godājamajam muižniekam adresētu vēstuli, nepazīstamais acīm redzami uztraucās, noprasīja man, kur šī vēstule atrodoties, un nekavējoties nokāpa lejā virtuvē, jo zināja, ka tur palicis jūsu vamzis.
— Tad viņš noteikti ir tas, kas mani apzadzis, — d'Artanjans sacīja. — Sūdzēšos par to de Trevila kungam, un de Trevila kungs sūdzēsies karalim. — Pēc tam jauneklis cēli izvilka no kabatas divus ekijus, pasniedza tos viesnīcniekam, kas, cepuri rokā turēdams, pavadīja viņu līdz vārtiem. Te d'Artanjans uzkāpa mugurā dzeltenajam zirgam, kas viņu bez turpmākiem starpgadījumiem noveda līdz Parīzes Sent-Antuana vārtiem, kur nabaga lopiņa īpašnieks to pārdeva par trim ekijiem, un tas vēl bija labi samaksāts, jo d'Artanjans savu kleperi pēdējā ceļa posmā bija gaužām nodzinis. Zirgu tirgonis, kuram d'Artanjans savu lopiņu atdeva par augšminēto summu, aizrādīja jauneklim, ka šādu nedzirdēti lielu naudu tas maksājot tikai klepera īpatnējās krāsas dēļ.
Tā nu d'Artanjans, padusē nesdams nelielo mantu sainīti, kājām iesoļoja Parīzē un klaiņāja pa ielām, līdz atrada savam patukšajam makam piemērotu istabu. Šī istaba, mansardam līdzīga pažobele, bija Kapraču ielā, Luksemburgas parka tuvumā.