—   Piķis un zēvele! — viesnīcnieks, pilnīgi izmisis, lādējās.

—   Bet tas nav svarīgi, — d'Artanjans ar gaskoniešiem rak- sturigo bramanību turpināja. — Nauda man ir nieks. Galvenais man ir pati vēstule. Labāk es būtu ar mieru pazaudēt tūkstoš pistoļu nekā šo vēstuli.

Tikpat labi viņš būtu varējis sacīt divdesmit tūkstoš pistoļu, bet viņu bija atturējusi jauneklīga kautrība.

Sirdīdamies un veltīgi rakņādamies pa malu malām, viesnīc­nieks pēkšņi kaut ko iedomājās.

—  Tā vēstule nemaz nav pazudusi! — viņš iesaucās.

—   Kā tā? — d'Artanjans brīnījās.

—   Nē, tā jums ir paņemta.

—   Paņemta? Kas tad to būtu paņēmis?

—  Vakarējais muižnieks. Viņš nokāpa lejā virtuvē, kur atra­dās jūsu kamzolis. Viņš uzkavējās virtuvē viens pats. Varu sa­derēt, ka viņš jums to ir nozadzis.

—   Vai jūs tā domājat? — d'Artanjans neticīgi ieteicās, jo labāk par kuru katru zināja, ka šī vēstule var būt svarīga vienīgi viņam pašam, un nespēja iedomāties, kālab pēc tās būtu tīkojis kāds cits. Protams, neviens kalpotājs, neviens no viesnīcā esoša­jiem ceļotājiem nevarētu gūt sev nekādu labumu no šīs ieteikšanas vēstules.