Parīzē, bija iesācis savas gaitas gluži tāpat kā d'Artanjans, proti, bez viena sū kabatā, bet ar lielu drosmes, asprātības un atjautības krājumu, kas nereti pat visnabadzīgākajam Gaskoņas muižnieciņam palīdz piepildīt viņa tēva cerības un sasniegt mūžā vairāk nekā dažam labam bagātam Perigoras vai Berijas muižniekam ar visu savu lielo man­tojumu. De Trevila kunga nekautrīgā drosme, viņa vēl nekautrī­gākā veiksme laikos, kad zobena cirtieni bira kā krusa, bija viņu pacēluši augšā pa tām grūti uzkāpjamajām kāpnēm, kuras mēdz saukt par galma labvēlību, un viņš tās bija uzveicis, jožot pa četriem kāpieniem uzreiz.

Viņš bija karaļa draugs. Ikvienam ir zināms, cik lielā cieņā karalis turēja sava tēva Anrija IV piemiņu. De Trevila kunga tēvs bija tik uzticīgi kalpojis Anrijam IV karos pret Līgu, ka, trūk­stot skaidrai naudai, — tās bearnietim bija par maz visu mūžu, un parādus viņš mēdza maksāt ar vienīgo, ko viņam nekad nevaja­dzēja aizņemties, proti, ar asprātību, — tātad, kā jau teicām, trūkstot skaidrai naudai, karalis bija atļāvis de Trevila kunga tē­vam pēc Parīzes atgūšanas ieslēgt savā vapenī zelta lauvu ar devīzi: fidelis et fortis[2]. gods tas bija liels, taču ar to tikt pie turības nevarēja. Un tā nu iznāca, ka lielā Anrija slavenais līdz­gaitnieks mirstot atstāja dēlam mantojumā vienīgi savu zobenu un devīzi. Pateicoties šim cildenajam mantojumam