un neaptraipī­tajam vārdam, kas nāca tam līdzi, de Trevila kungs tika uzņemts jaunā prinča galmā, kur tik drosmīgi kalpoja ar savu zobenu un bija tik uzticīgs vapenī rakstītajai devīzei, ka Ludviķis XIII, viens no labākajiem paukotājiem visā karalistē, mēdza sacīt: ja kāds no viņa draugiem grasītos cīnīties divkaujā, tad viņš tam ieteiktu ņemt par sekundantiem, pirmkārt, viņu pašu un, otrkārt, Trevilu, varbūt pat pirms viņa.

Ludviķis XIII juta patiesu sirsnību pret Trevilu, protams, īsti karalisku, egoistisku sirsnību, un tomēr tā bija sirsnība. Tais grūtajos laikos augstdzimuši ļaudis centās pulcināt ap sevi Tre- vilam līdzīgus cilvēkus. Apzīmējumu «stiprs», otro vārdu de Tre­vilu vapeņa uzrakstā, būtu varējuši ņemt sev par devīzi daudzi, bet maz muižnieku varētu attiecināt uz sevi uzraksta pirmo epi­tetu «uzticīgs». Trevils bija viens no tiem retajiem, kas prot pa­klausīt bez spriedelēšanas, akli kā suns; acs viņam bija vērīga, roka strauja, un acis viņam kalpoja tikai, lai saskatītu, vai ka­ralis nav ar kādu neapmierināts, bet roka — lai pārmācītu vai­ninieku: kaut kādu Bernu, Moreveru, Poletro de Merē vai Vitrī. Trevilam līdz šim tikai bija trūcis izdevības, taču viņš tai uz­glūnēja un bija cieši apņēmies ķert to aiz čupra, tikko tā gadīsies pa tvērienam. Ne velti Ludviķis XIII bija iecēlis de Trevilu par musketieru kapteini, un tie ar savu padevību vai drīzāk ar fanā­tisko pakļaušanos bija Ludviķim XIII tas pats, kas savā laikā Indriķim III ordināri un Ludviķim XI skotu gvarde.