Ak vai! Kā vairums šīspasaules lietu, kas spīd tikai no virspuses, arī zobena siksna mirdzēja zeltā tikai priekšpusē, bet aizmugurē tā bija no vienkāršas bifeļa ādas. Portoss bija īsts lie- lībnieks, un, tā kā viņam nebija iespējams iegādāties viscaur ar zeltu izšūdinātu zobena siksnu, tad vismaz puse tai bija tāda. Tā kļūst saprotama saaukstēšanās nepieciešamība un vajadzība nēsāt apmetni.
— Deviņi pērkoni! — iebrēcās Portoss, ar visiem spēkiem pūlēdamies atbrīvoties no d'Artanjana, kas skrabinājās viņam gar muguru. — Vai jūs esat traks, ka tā skrienat virsū cilvēkiem!
— Atvainojiet, — ieteicās d'Artanjans, uzpeldēdams zem milža paduses, — bet es ļoti steidzos, es dzenos kādam pakaļ un …
— Vai jūs acis aizmirstat mājās, kad dzenaties kādam pakaļ? — Portoss jautāja.
— Nē, — d'Artanjans aizvainots atteica, — un, pateicoties savām acīm, es redzu to, ko citi neredz.
Vai nu Portoss saprata, vai nesaprata, bet viņš ļāva vaļu savām dusmām:
— Mans kungs, es jūs brīdinu: ja jūs piesiesieties musketieriem, jūs dabūsiet sukas.
— Sukas! Mans kungs, tas ir par stipru teikts, — atcirta d'Artanjans.
— Tas ir teikts tā, kā pieklājas sacīt vīram, kas pieradis skatīties ienaidniekiem vaigā.
— Skaidrs, es gan zinu, ka muguru jūs nevienam negriežat!
Sajūsmināts par izteikto dzēlību, jauneklis, sirsnīgi smiedamies, devās tālāk.