— Labi, ap divpadsmitiem es ieradīšos.
— Pacentieties nelikt man gaidīt. Ceturksni pēc divpadsmitiem es jums, garām skrienot, nogriezīšu ausis.
— Labi! — d'Artanjans atsaucās. — Ieradīšos desmit minūtes pirms divpadsmitiem.
Un viņš metās skriet kā plēsts, cerēdams vēl panākt nepazīstamo, kas savā mierīgajā gaitā nevarētu nekur tālu būt aizgājis.
Bet pie vārtiem Portoss tērzēja ar sargkareivi. Starp abiem tērzētājiem bija neliela sprauga, pa kuru varētu izspraukties viens cilvēks. D'Artanjans cerēja, ka viņam ar to pietiks, un metās uz priekšu, lai kā bulta izšautos cauri. Taču viņš nebija iedomājies par vēju. Tai mirklī, kad viņš atradās starp abiem tērzētājiem, vējš piepūta Portosa garo apmetni un d'Artanjans sapinās tanī. Bez šaubām, Portosam bija dibināts iemesls nešķirties no šīs svarīgās apģērba sastāvdaļas un tādēļ viņš nevis atlaida vaļā apmetņa malu, bet pievilka to ciešāk klāt, tā ka d'Artanjans, aiz Portosa stūrgalvīgās pretošanās izdarījis kādas riņķveidīgas kustības, pilnīgi ieritinājās apmetņa samtā.
Dzirdēdams musketieri lādamies, d'Artanjans gribēja atbrīvoties no apmetņa gūsta un kā akls sāka taustīties pa tā krokām. Vairāk par visu viņš baidījās kaut kā sabojāt jauno zobena siksnu, par kuru jau tikām stāstījuši. Bikli pavērdams acis, viņš ieraudzīja, ka viņa deguns iespiests starp Portosa plecu lāpstiņām, tātad tieši pret zobena siksnu.