
Pēc šiem vārdiem vecais d'Artanjana kungs apjoza dēlam savu zobenu, maigi noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem un deva savu svētību.
Iziedams no tēva istabas, jauneklis ieraudzīja māti, kas viņu gaidīja ar izdaudzinātās ziedes recepti, kuru viņam, sekojot nupat minētajiem tēva padomiem, nāksies lietot diezgan bieži. Te atvadīšanās ieilga un bija sirsnīgāka nekā iepriekšējā, ne jau nu tāpēc, ka tēvs mazāk mīlētu savu dēlu, kas bija viņa vienīgais pēcnācējs, bet gan aiz tā iemesla, ka vecais d'Artanjana kungs bija vīrietis un viņš uzskatītu par vīrieša necienīgu rīcību ļaut vaļu savam saviļņojumam, turpretī d'Artanjana kundze bija sieviete un vēl turklāt māte. Viņa rūgti raudāja, un jaunajam d'Artanjana kungam par godu jāatzīst, ka arī viņš par spīti visām pūlēm saglabāt nākošajam musketierim pienācīgo stingrību nespēja apslāpēt savas jūtas un lēja karstas asaras, kuras apslēpt viņam izdevās tikai pa pusei.
