Sen Rīga nebij piedzīvojusi tik čaklus baznīcā gājējus kā 1621. gada 13. maijā; tas bija svētdienu pirms Vasarassvēt- kiem.

Neraugoties uz auksto, drēgno, nemīlīgo laiku, kāds vēl pieturējās veselu mēnesi pēc ledus iziešanas Daugavā, pil­soņi un pilsones, saģērbušies kažokos, siltos lakatos un vamžos, jau krietni pirms dievvārdu sākšanās pa visām ielām steidzās uz baznīcām.

Svētā Pētera baznīcas durvis vēl bija noslēgtas, un agrīniem dievvārdniekiem neatlika nekas cits kā gaidīt turpat uz laukuma vējā un cīruļputeni. Sastājušies pulciņos, viņi bažīgām sejām pārrunāja lietas, kas jau divas dienas nospieda visu sirdis un uztrauca visu prātus.

Un tās nebij nieka lietas.

Pagājušo piektdien gaišā dienas laikā baiga, melna ēna bija aizsegusi sauli Rīgas pilsoņu skatiem ilgāk par divām garām šausmu pilnām stundām.

Kas ši biedinošā ēna īsti varēja būt? No kurienes tā nākusi un kurp nozudusi? Vai tā ir asiņainu karu, mēra, bada laiku vai kadu citu likstu priekšvēstnese? Vai tā nav brīdinājums visai kristīgai pasaulei par pastardienas tuvoša­nos? Sādi un simtiem tamlīdzīgu jautājienu un minējumu jau divas dienas nodarbināja pilsoņu prātus, bet noteiktas atbildes neviens nezināja dot.