Daži vieglprātīgi ļaudis savā uztraukumā bija griezušies pēc paskaidrojumiem pat pie bijušā pilsētas fiziķa, vecā nelgas maģistra Daniela Rēbusa, par kuru iet baumas, ka tas stāvot sakaros ar ļauniem gariem. Tas mēģinājis miglainiem, nesaprotamiem vārdiem iestāstīt, ka saules aptumšošanās ceļoties no mēness, kurš aizejot starp zemi un sauli. Par šādu ļaužu nerrošanu viņu tikko nenomētājuši akmeņiem.

Tā Rigas iedzīvotājiem atlika tikai gaidīt līdz svetdienai uz skaidrību, kad to no kanceles vēstīs. Jā, Svētā Pētera virsmācltājs maģistrs Hermans Samsons, šis gudrais, vare­nais sprediķotājs, nomierinās pilsoņu prātus.

Beidzot atvērās baznīcas durvis. Sāka dunēt torņa zvans, aicinot vēl kadu varbūt aizgulējušos draudzes locekli. Diev­nams ātri pildījās ar baznīcēniem, laukums drīz bija ļaužu tukšs. Bet nē. Pie kapsētas žoga uz stūra akmeņa vēl sēdēja drukns, resns vīrs gludu bezbārdas seju un plāniem, ieru- diem matiem. Pēc apģērba un ārējā paskata tas likās būt Daugavas zvejnieks vai arī laivinieks. Padusē viņš turēja milzīgu maizes klaipu, no kura lauza un bāza mutē lielus gabalus.

Te iznāca uz laukuma vēl divi puiši karakalpu tērpos. Vecākais no viņiem, slaids, veiklam kustībām, melniem, īsi apcirptiem matiem un pāris krietnām rētām sejā, likās esam izcīnījis dažu labu varonīgu kauju. Turpretim otrs, tikko jaunekļa gadus sasniedzis, ar zeltaino cirtu ietverto bālo, maigo seju un debeszilām acim drīzāk atgādināja daiļu jaunavu nekā karavīru.