Un, lūk, tā mēs varam būt~ stipri savā ticībā un paļāvībā uz to Kungu, zinādami, no kā nāk viss ļaunums, biedi un baisma. Un tomēr, mīļā draudze, bezgala viltīgas un pavedinošas ir Sātana mākslas, ja tas pie mums nāk avju drēbēs. Tās ir vislielākās briesmas mūsu dvēselēm, uz kurām tagad gribu aizrādīt.

Sprediķotājs atņēma elpu un pārlaida skatu pār klausītā­jiem. Viņa vārdu spēks bija nomierinājis uztrauktos prātus sakarā ar saules aptumšošanos. Nu varēja sākt piegriezties īstajam sprediķim, kuru maģistrs Samsons bija rūpīgi izstrādājis šai dienai un kuram bij jāiedzen pirmā nagla ienīstās katoļu baznīcas zārkā.

— Mīlā draudze!— viņš sāka ar lielāku dedzību.— Mūsu ienaidnieks, tas velis, staigā apkārt kā rūcošs lauva. Mums nav cita glābiņa pret viņu kā vienīgi mūsu ticības spēks un svētā evaņģēlijuma gaisma. Kur šī gaisma spīd, tur ļauna­jam jāatkāpjas. Sī gaisma ir kā augsts žogs, pie kura jāklūp pavedinātājam. Kur žogs zemāks, tur velis kāpj pāri. Es runāju, mani mīļie, par pāvesta viltus mācību. Tās piekri­tēji visnotaļ ir vella nagos, jo paši Romas kungi bijuši īsti vella kalpi. Ir noskaidrots, mīļā draudze, ka no pāvestiem pieci ir pilnīgi un pavisam bijuši padevušies vellam. Tāpat jezuīti ir aplam gudri vella burvībās. Manā studiju laikā Vitenbergas augstā skolā viens mācības biedrs man stāstīja par kādu burvju grāmatu, ar kuras palīdzību jezuīti sarunā­joties ar elles gariem.