Viņš pats savām acīm šo grāmatu esot redzējis. Un, mīļā draudze, tu zini, ka šie negantnieki mīt arī mūsu vidū! Es esmu dzirdējis, ka jezuītu pāters Jans, šis centīgais vella kalps, nespēdams savai viltus mācībai piegriezt dažus Rīgas apkārtnes zemniekus, ar ļaunā palīdzību nobūris viņu lopus. Tie nobeigušies vēl to pašu dien! Mani miļie! Vai ir iedomājamas vēl lielākas negantības?! Kamēr šie negantnieki te rīkosies, neviens mēs vairs neesam droši savas dzimtās pilsētas mūros! Kurš no mums var būt pārliecināts, ka viltīgie vella kalpi jau nav iekarojuši mūsu sievu, mūsu meitu, mūsu dēlu dvēseles un taisās nolaupīt tos, kas dārgi mūsu sirdīm? Ak, visbīstamākais ir ļaunais, kad viņš sūta mums savus kalpus! .. .
Iekarsušais sprediķotājs atkal atņēma elpu. Atkal viņš parlaida skatu pār baznīcēniem, vērodams iespaidu, lai īstā laikā dotu pēdējo satriecošo grāvienu. Un patiesi telpā valdīja dziļš saviļņojums, ka pietiktu mazākās dzirkstites fanātiskam uzliesmojumam.
Pēkšņi mācītāja skats pārsteigts apstājās pie trim vīriem sānu ejā iepretim kancelei. Vai tie nebija tie paši, ko nule redzējis smaidošā pātera Jana sabiedrībā pie kapsētas stūra? Un atkal viņa acis iedegās niknumā, asinis saviļņojās naidā. Viņš strauji izstiepa pret tiem roku un iesaucās: