Plānais ledus ielūza, un meitene nozuda āliņģi. Andris, kurš bailēs par savu iemīļoto dien' un nakti to uzraudzīja, bij gadījies tuvumā. Viņš metās ledainā atvarā un izglāba slīkstošo. No izbailēm un saaukstēšanās Rūta savārga, un dažreiz likās, ka beigas bus. Tak īsi pirms Lieldienām dzīves spēki ņema virsroku un vājiniece sāka pamazām atspirgt. Te kādu vakaru Andris izdzirdēja izmisuma pilnus palīgā saucienus. Viņš metās slimās kambarīti un ieraudzīja nespēcīgo mei­teni cīnāmies ar junkuru, kurš tai uzmācās. Andris stājās starpā, bet spēcīgais polis uzveica zēnu un izgrūda pa durvīm, tās nobultējot no iekšpuses. Te pienācu es, saucienu iztraucēts, un, dabūjis zināt, kas notiek, ar kājas spērienu izsitu durvis un nostājos poļa priekšā. Tas niknumā metās man virsū, zobenu izrāvis. Man ieroča nebij klāt, bet es veikli atbruņoju uzbrucēju un izsviedu to laukā. Nu bez­kauņa dusmās vērsās pret mani un Andri. To pašu nakt' viņš ar pusduci savu cilvēku, kas to pavadīja viņa sirojumos pa mūsu lielkunga muižām, iebruka ļaužu istabā, kur gulējām. Es nopratu, ka beigas ar mani būs, ja kritīšu viņu rokās. Tādēļ paķēru no cisām savu veco zobenu un sāku aizstāvēties. Roka man ir veikla, ciņās vingrināta, un es nolaidu gar zemi trīs poļus. Pārējie metās bēgt. Pats junkurs, dabūjis cirtienu labās rokas plecā, ievaidēdamies ļāva izkrist zobenam un ari izskrēja ārā.