Tādēļ viņš, galu galā beidzis ēst un piesēdis tuvāk pie alus mučeles, sāka puišus iztaujāt:
— Pastāstiet jel — kāpēc tad jūs atstājiet savu dzimteni? Kurzeme tak īstā maizes zeme.
— Tad tev vajadzēs uzklausīt visu mūsu dzīves stāstu no gala,— domāja Pēteris.
— Nu, lūk! To es labprāt dzirdētu.
Pēteris iedzēra malku alus un sāka stāstīt:
— Mēs esam Kurzemes padzītā hercoga Vilhelma ļaudis no Ēdoles muižas. Kad kara virsnieks Fārensbahs uzņēma cīņu par mūsu nelaimīgo lielkungu, es iestājos tā pulkos un kāvos lidz pret poļiem visās kaujās. Bet Fārensbahs nodeva mūsu kungu, un es, atstājis tā dienestu, atgriezos atpakaļ muižā. Te vairs nebija nekādas kārtības. Kaut gan mūsu kunga brālis hercogs Fridriķis bija apstiprināts par visas zemes valdnieku, tomēr poļi rīkojās pa lielkunga muižu pēc sava prāta, it kā tā tiem piederētu. Pagājušo rudeni Ēdolē apmetās kāds poļu junkurs, augstprātīgs un samaitāts cilvēks. Ar to man un Andrim iznāca briesmigs naids.
Andrim bija iecerēta kāda muižas meitene. Uz to ari poļu junkurs bij metis savus iekārojošos skatus. Viņš sāka tai uzmākties un to vajāt. Nabaga Rūtiņai bēguļojot bieži gadijās pārnakšņot laidarā, pažobelēs vai siena gubenī muižas laukos. Reiz — tas bija ziemas sākumā — Rūta, bēgdama no uzmācīgā poļa, skrēja pāri upei.