Un dievvārdnieki, elpu aizturēdami, klausījās, savas dvēseles dziļumos šausmināda­mies no elles lielkunga visvarenības.

Tie bija brīnišķīgi laiki.

Kā saldi reibinošs, krāšņs, indīgs zieds uzplauka ļaužu dvēselēs Sātana kults. Dievbijība atkāpās vella bijāšanas priekšā, un tauta aizrāvās no baigajām, noslēpumainajām elles lielkunga mākslām. Cilvēki sāka dievināt Sātanu, tīri dzīvnieciskās bailēs juzdami sevi tuvāk tam nekā apžilbi­noši gaišajam un nesasniedzamajam debesu Tēvam. Tāds bija vispārējs noskaņojums mūsu laikmetā, un šai gara aplokā ietilpa arī maģistrs Hermans Samsons, kādēļ viņš, ņemot vēl vērā tā spilgto, spēcīgo personību, kļuva iemīļotā­kais rīdzinieku mācītājs.

Beidzis šo teorētisko ievadu, sprediķotājs piegriezās jautājumam, kas patlaban saviļņoja visu prātus:

— Esiet prātīgi, esiet nomodā! Mani mīļie ticības biedri! Sis apustuļa brīdinājums lai nemitīgi skan mūsu ausis un sirdis. Apbrīnojamas ir vella mākslas, ar kurām viņš mūs ie­ved bailēs un zūdišanā. Ļaunajiem gariem, kā zināms, ir pa­kļauti visi elementi.