Visi trīs iegāja dievnamā.
Tas bija pilns ļaužu. Patlaban beidzās liturģija un mācītājs uzkāpa kancelē. Maģistrs Hermans Samsons bija brīnišķi stalts virs. Melnie dārgas drānas kora svārki smagās krokās nokārās par tā spēcīgo augumu, virs kuplās, sniegbaltās rata apkakles pacēlās cienīgā galva ar augsto pieri, atpakaļ atsukātiem pagariem matiem, pilnigu, ovālu seju ar gaišu, kuplu pilnbārdu. Viņa skatā, kustībās un vispār visā būtnē bija kaut kas iedvesmojošs, aizraujošs. Tas bija virs, kas prata vadīt un sev pakļaut pūli.
Ērģeļu akordiem izskanot, mācītājs sāka savu šīsdienas sprediķi, ņemdams tēmu no pirmās apustuļa Pētera grāmatas piektās nodaļas astotā panta:
— Esiet prātīgi, esiet nomodā, jo jūsu pretinieks, tas velis, staigā apkārt kā rūkdams lauva un meklē, kuru tas apri tu.
Mūsu tris paziņas, lai labāk varētu redzēt sprediķotāju, klusi un uzmanīgi paspiedās cauri ļaužu pūlim un pagājās pa sānu eju uz priekšu. Te, iepretim kancelei, viņi nostājās starp citiem klausītājiem.
Mācītājs Samsons, ievadījis runu ar Bībeles citātu, piegriezās ellei un tās valdniekam. Spilgtās krāsās viņš attēloja Belcebula varenību, gan ar iebildumu, ka ļaunais varot strādāt savas negantības tikai ar Dieva pieļaušanu; tak šis dievišķās pieļaušanas robežas viņš izpleta tik plašas, ka vientiesīgajos klausītājos radīja iespaidu par Sātana suverēnās varas neaprobežotību.