Bet, kā jau minēts, ārsts Biknels bija apbrīnojami lab- sirdīgā noskaņojuma. Kad pārzinis, bailēs drebēdams, pavestija viņam, ka matrozis šķīries no dzīves, pār ārsta lūpām nenāca neviens nosodošs vārds; nē, ārsts paklu­sam dungoja kādu dziesmiņu, un viņa cieši sakniebtās lupas pavērās tikai tāpēc, lai jautri apvaicātos par paša pārziņā pirmdzimtā veselību. Pārzinis, domādams, ka ārsts vēl nav atjēdzis, par ko īsti ir runa, atkārtoja savu sakāmo.

—   Jā, jā, — nepacietīgi atteica ārsts Biknels, — es sapratu. Bet kā iet Semper Idem? Vai viņu var izrakstīt?

—   Jā. Viņam patlaban palīdz apģērbties, — atbildēja pārzinis, pievērsdamies atkal saviem pienākumiem un bū­dams apmierināts, ka ar jodu piesātinātajās sienās vēl valda miers.

Semper Idem izveseļošanās ārstam Biknelam bija pil­nīgi atsvērusi matroža zaudējumu. Cilvēka dzīvība viņam neko nenozīmēja, gādāt par to bija viņa profesijas pārstāvju nepatīkams, bet neizbēgams pienākums, toties smagie gadījumi — tie atsvēra visu. Cilvēki, kas Biknelu pa­zina, sliecās saukāt viņu par miesnieku, taču viņa kolēģi bija vienis prātis, ka pār operācijas galdu nekad nav no­liecies drosmīgāks un spējīgāks ārsts. Iztēle viņam nebija spilgta. Viņam bija svešs jebkurš dvēseles saviļņojums, tāpēc viņš neko tādu necieta.