Pēc dabas viņš bija no­pietns un pedantisks. Cilvēki viņam bija tikai bandinieki bez individualitātes un personiskas vērtības. Ar smaga­jiem gadījumiem bija citādi. Jo stiprāk cietis bija cilvēks, jo vājāka bija viņa saikne ar dzīvi, jo nozīmīgāks viņš kļuva ārsta Biknela acīs. Viņš varēja kurā katrā laikā apmainīt galma dzejnieku, ko vārdzina kāda pavisam pa­rasta kaite, pret nepazīstamu sakropļotu klaidoni, kas ar savu atteikšanos mirt pārkāpis visus dzīves likumus, tā­pat kā bērns dod priekšroku cirkam, nevis leļļu teātrim.

Tā arī notika gadījumā ar Semper Idem. Ārstu nesais­tīja nedz šā cilvēka noslēpumainība, nedz romantikas aiz­plīvurotā klusēšana, ko dzeltenās preses reportieri bija izbazūnējuši un veltīgi izmantojuši daudzos svētdienas avīžu izlaidumos. Nē, Semper Idem bija pārgriezta rīkle. Lūk, kur tas suns bija aprakts. Tas arī pievērsa ārsta uz­manību. Pārgriezta no vienas auss līdz otrai, un neviens no tūkstoš ķirurgiem nedotu ne tik, cik melns aiz naga, par to, ka viņš varētu palikt dzīvs. Bet, pateicoties pilsētas «Ātrajai palīdzībai» un ārstam Biknelam, viņš vilkšus tika atvilkts atpakaļ pasaulē, no kuras bija ilgojies aiziet. Ārsta darba biedri purināja galvu, kad tika ievests šis pacients. «Bezcerīgi,» viņi teica. Rīkle, balsene, jūga vēna — viss bija pilnīgi pārgriezts, kur nu vēl milzīgais asiņu zudums. Tā, kā tas bija pats par sevi saprotams secinājums, dakteris Biknels lika lietā jaunas metodes un izdarīja kaut ko tādu, kas lika nodrebēt pat pieredzējušiem ārstiem. Un, raugi, cilvēks izdziedinājās!