Kamēr viņš par to domāja, viļņi mētāja «Mēriju Rodžersu» augšup un lejup un visbeidzot pēc kādas pusstundas iegremdēja ūdenī līdz pašam klājam. Jauno grotburu un pavisam jauno klīveri vējš norāva kā zīdpapīru, bet piecas ar dubulttrosēm ierēvētas un nostip­rinātās buras noplēsa no rājām un saplosīja lupatu lupa­tās. Sajā nakti «Mērija Rodžersa» vēl divas reizes iegrima ūdenī un falšbortā tika izsisti caurumi, lai kaut mazliet atbrīvotu klāju no ūdens, kas gāzās virsū kuģim.

Apmēram reizi nedēļā kapteinis Dens Kallens redzēja sauli. Reiz dienas vidū tā spīdēja veselas desmit minūtes, bet desmit minūtes vēlāk no jauna sāka trakot vētra, abas sardzes rēvēja buras, un visu savā baltajā tumsā ietina spēcīgs sniega vētras brāziens. Reiz kapteinis Dens Kallens divas nedēļas nevarēja noteikt kuģa atrašanās vietu. Ja vien tālumā nepavīdēja zeme, viņam reti kad izdevās noteikt to precīzāk par pusgrādu, tāpēc ka sauli un zvaigznes aizsedza mākoņi un tumsā neko nevarēja saskatīt. Tumsa kā pelēks līķauts bija ietinusi visu pa­sauli. Pelēki bija mākoņi, svina pelēki bija nemierīgie viļņi, uz kūpošajām viļņu mugurām virmoja pelēkas pu­tas; pat retie albatrosi šķita pelēki, un baltās pārslas zem drūmā debesu apsega kļuva pelēkas.

Ari dzīve uz «Mērijas Rodžersas» bija pelēka — pelēka un drūma.