Matrožu sejas bija zilganpelēkas, nedzīstoši pušumi un augoņi sagādāja viņiem neciešamas sāpes. No ļaudīm bija palikušas pāri ēnas. Visas septiņas nedēļas, vienalga, kur viņi atradās, kubrikā vai uz klāja, mugurā viņiem bija slapjas drēbes. Viņi bija aizmirsuši, ko nozīmē izgulēties, ik pa laikam atskanēja komanda: «Visi uz klāja!» Gulēja saraustītā, caurā miegā, nenovilkuši eļļja- kas un ik brīdi gaidīdami parasto komandu. Ļaudis bija tā noguruši un nodzīti, ka vienas sardzes darbu vajadzēja veikt abām. Tāpēc arī matroži gandrīz nepārtraukti atradās uz klāja. Bet izvairīties no darba nevar pat matroža ēna. Vienīgi ja nu kāds lauzis kāju, tad viņš tiek vaļā no darba. Tādu jūras sakropļotu un izmocītu uz kuģa bija divi.
Arī Džordžs Dortijs drīzāk atgādināja ēnu nekā cilvēku. Vi ņš bija vienīgais pasažieris un kuģa īpašnieka draugs, un viņš bija devies šajā ceļojumā, lai uzlabotu veselību. Tomēr septiņas Hornas raga tuvumā pavadītās nedēļas nebija nākušas viņam par labu. Garajās, mokpilnajās naktīs viņš elsa un sēca savā kajītē, bet, iznācis uz klāja, bija tā satuntuļojies, lai būtu siltāk, ka līdzinājās apkārt- staigājoša lupatu tirgotāja veikaliņam. Dienā, kad viņš pusdienoja kajītē, kur šūpodamās tumsu klīdināja nepārtraukti degošas laternas, Dortijs izskatījās tikpat zilganpelēks kā visslimākais un visnelaimīgākais matrozis kub- rikā.