Matrozis jūrā palika aizvien tālāk un tālāk. Viņš bija noķēris glābšanas riņķi un turējās pie tā. Visi klusēja. Neviens pat nepakustējās. Uz rājām sakāpušie matroži šausmās raudzījās lejup. Bet «Mērija Rodžersa» traucās uz priekšu, uz rietumiem. Mēmā klusumā pagāja mokoši gara minūte.

—   Kurš tas bija? — jautāja kapteinis Kallens.

—   Mopss, ser, — steigšus atbildēja stūresvīrs.

Mopsam uzgāzās virsū vilnis, un uz brīdi viņš nozuda zem ūdens. Viļņi bija lieli, tomēr tās nebija bangas. Maza laiviņa būtu itin viegli noturējusies tādā jūrā, un «Mērija Rodžersa» būtu itin viegli tuvojusies nelaimīgajam, taču kuģis nevarēja vienlaikus tuvoties viņam un turēt kursu uz rietumiem.

Pirmo reizi mūžā Džordžs Dortijs pieredzēja īstu dzī­vības un nāves traģēdiju — nekrietnu traģēdiju, kad pret dažām rietumu garuma jūdzēm svaru kausos bija mests nezināms matrozis, vārdā Mopss. Sākumā Dortijs bija skatījies uz viļņu varā nokļuvušo matrozi, bet tagad viņš skatījās uz Denu Kallenu, bet šis spalvainais, tumsnējais tēvainis, kas lēma par dzīvību un nāvi, smēķēja savu ci­gāru.

Kapteinis smēķēja vēl vienu mokoši garu minūti. Tad viņš izņēma cigāru no mutes, vispirms paskatījās uz «Mē­rijas Rodžersas» takelāžas apaļkokiem, pēc tam uz jūru.

—   Pievilkt bombramburas! — viņš uzsauca.