Pusdienas laikā, kad bija nosistas astoņas glases, kapteinis Kallens pavēlēja uzvilkt bombramburu. Nevienu reizi šajās aizvadītajās nedēļās matroži nebija rāpušies mastā tik veicīgi. Viņi strādāja aizgūtnēm ne vien tāpēc, ka kuģis gāja uz rietumiem, — laipnā saule apspīdēja viņus un sildīja stingos ķermeņus. Džordžs Dortijs stāvēja blakus kapteinim Kallenam, satuntuļojies mazāk nekā parasti, uzsūkdams ilgoto siltumu un vērodams notiekošo.
Un tad tas notika. No boinbramrājas atskanēja kliedziens:
— Cilvēks aiz borta!
Kāds iemeta jurā glābšanas riņķi, un tajā pašā mirklī pūpē stāvošie sadzirdēja otrā palīga spalgo, valdonīgo balsi:
Stūri pa vējam!
stūresvīrs pat nepakustējās. Viņš zināja labāk, jo viņam blakus stavēļa kapteinis Dens Kallens. Viņš labprāt būtu pagriezis stūri par vienu grādu, par visiem trīssimt sešdesmit grādiem, jo jūrā slīka viņa biedrs. Viņš uzmeta skatienu kapteinim Denam Kallenam, bet kapteinis ne acu nepamirkšķināja.
— Pa vējam! Griez pa vējam! — uzskriedams uz tiltiņa, ierēcās otrais palīgs, bet apstājās un noklusa, ieraudzījis pie stūres Denu Kallenu. Kapteinis tikai pakšķināja savu cigāru un neteica ne vārda.