A.ŠAĻIMOVS

Tuskaroras noslēpums

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1968. gada 22. februāra lēmumu.

Taksohelikopters dažās minūtēs aizveda Vo]inu no Miera laukuma līdz Galvenajai lid- oštai. Pilsētas jaunie gaisa vārti tagad atra­dās aiz lielā mežu un parku loka dienvidos no Puškinas. Līdz Ļeņingradas—Kamčatkas Petropavlovskas lainera izlidošanai bija atli­kušas apmēram divdesmit minūtes. Voļins iebāza čemodānu pašiekrāvēja kamerā, uzkāpa uz lidstacijas jumta un iegāja restorāna stikla paviljonā. Apsēdās pie maza galdiņa. Aizsmē­ķēja.

Pie blakus galdiņa drukns vīrietis robež­sargu virsnieka formā kaut ko teica slaidai oficiantei un rādīja uz caurspīdīgajiem trau­kiem, ar kuriem bija nokrauts stumjamais gal­diņš. Meitene neko neteica, tikai māja ar galvu un lika trauku saturu šķīvjos. Laiku pa laikam viņa ziņkāri paraudzījās uz Voļina pusi.

Voļins sadrūma.

«Liekas, ari te pazīst.. .

Viņš novērsās un sāka skatīties uz tālajām priedēm ap lidlauku. Pār bālgani zilajām de­besīm stiepās iepelēkas mākoņu strēmeles. Nespodri spīdēja saule. Pēc nesenā lietus palsi vizēja skrejceļu betons. Paviljona stikla kupolā tikpat kā nedzirdēja vareno motoru dunu. Klusumu traucēja vienīgi diktora ne visai skaļā, saprotamā balss, piesakot jaunu lidmašīnu nolaišanos.