Meitene piestūma galdiņu tuvāk Voļinam un klusēdama pasniedza daudzkrāsainu ēdienkarti. Tagad viņa neskatījās uz Voļinu. Tumšās skropstas bija nolaistas. Mazliet piesār- tušie vaigi liecināja par satraukumu.
— Paldies, •— sacīja Voļins. — Man nekā tāda nevajag. Tasi melnas kafijas un glāzi konjaka. Un jaunu avīzi, ja var.
Kafija, konjaks un avīze vienā mirklī bija galdā.
— O, — teica Voļins, — jūs, liekas, esat burve!
Meitene nosarka vēl vairāk un, acu nepacēlusi, aizsteidzās.
Daļu konjaka Voļins izdzēra, pārējo pielēja klāt kafijai. Atšķīra avīzi. Ziņojums par «Tus- karoras» avāriju bija iespiests otrā lappusē: uzkrītošs virsraksts, divas slejas teksta. Viņš sāka lasīt.
Aiz muguras kāds šņākuļoja. Voļins paraudzījās atpakaļ. Kaimiņa, robežapsardzes majora, skatiens bija pievērsts avīzei, ko turēja Voļins. Majors patlaban beidza ēst sviestmaizi un kaut ko pētīja avīzes slejās.
Voļins tikko manāmi paraustīja plecus. Viņš nevarēja ciest svešu cilvēku nekaunīgu uzbāzību. Salocījis avīzi, sniedza to majoram.
— Apžēlojieties, — majors samulsa, — es tāpat vien. Ieraudzīju rakstu par zemūdens staciju, un tas mani ieinteresēja …