— Kopā, — iesaucās Luhtancevs, — kopā ar godājamo valsts komisijas priekšsēdētāju akadēmiķi Robertu Jurjeviču Voļinu.
— Jā, — piekrita apspriedes vadītājs,
— es tikai īsuma dēļ minēju jūs vienīgo. Kas grib izteikties par šo projektu?
Klātesošie sāka čaukstināt papīrus un pusbalsī sarunāties.
— Viss it kā būtu pareizi, — skaļi teica sirms vīrs ar vēja appūstu sārtu seju. — Jāsaka «jā», un lai strādā ar dieva palīgu. Ūdenslīdējus mēs dosim tūliņ pat.
— Robežapsardze nosūtīs pieprasītos spēkus un līdzekļus šodien sešpadsmitos nulle nulle, — paziņoja viens no ģenerāļiem.
— Lidmašīnas būs pēc stundas, — piebilda otrs ģenerālis.
— Vai vēl kāds grib izteikties? — jautāja apspriedes vadītājs.
— Jā, — tikko dzirdami atsaucās Voļins.
— Vārds Robertam Jurjevičam.
Voļins piecēlās. Viņa pētošais skatiens noslīdēja pār apspriedes dalībnieku sejām.
— Jāatzīstas, ka es gaidīju jautājumus,— sacīja Voļins, — jautājumus par projekta būtību. Projekts izstrādāts, pieņemot, ka stacija ir palikusi vesela …
Luhtancevs nemierīgi sakustējās krēslā, nokāsējās, izvilka kabatas lakatiņu un sāka rūpīgi slaucīt brilles.