Augšējā pasaulē Marāniem klājās grūti. Mūžīgajai Alas krēslai pieradušās acis ilgus mēnešus nespēja piemēroties spilgtajai dienas gaismai. Emigranti pārvietojās tikai pa naktīm. Pusakli viņi ilgi klejoja pa Burvju zemi, gāja bojā kaujās ar iedzimtajiem, cieta lielus zaudējumus no plēsīgajiem zvēriem, mira badā, slīka, celdamies pāri upēm … Tā pagāja vairāki gadi.
Klejojumu laikā Marāni kļuva mežonīgi, pazaudēja savus lielgabalus, aizmirsa uguns lietošanu. Beidzot Grons nelielu bēgļu grupu noveda vientuļā, neviena neapdzīvotā ielejā, un tā nu viņiem kļuva par patvērumu uz ilgiem gadu simteņiem. Te viņi atkal savairojās, bet tā arī palika ļoti zemā attīstības pakāpē.
Sākumā atmiņas par senču dzīvi kaut kādā dīvainā drūmā pasaulē tēvi stāstīja bērniem, pēc tam atmiņas pārvērtās leģendās, bet vēlāk arī leģendas aizmirsās. Marāni tik ilgi mita noslēgtībā, ka ļaudis, kas dzīvoja citās Burvju zemes daļās, par viņiem zināja ļoti maz.
Arī Urfins par Marāniem zināja maz. Kādas viņiem mītnes? Ko viņi ēd? Vai viņiem ir kādas aizraušanās? Ar ko varētu pārsteigt viņu iztēli? Uz šiem jautājumiem Urfins nezināja atbildes. Bet ierasties pie spēcīgas, neatkarīgas cilts, nezinot, kas tevi tur sagaida, bija pārāk bīstami.