Cīņa ar Urfinu Džīsu un viņa spēcīgajiem koka zaldātiem nebija viegla, bet Ella un viņas draugi uzvarēja.[2]

Urfinu tiesāja. Par visiem noziegumiem viņš bija pelnījis bargu sodu, bet vienkājis jūrnieks Carls Bleks griezās pie sa­viem biedriem tiesnešiem:

—    Draugi, vai nebūtu labāk atstāt šo cilvēku gluži vienkārši pilnīgā vientulībā?

Un Ella viņu atbalstīja:

—    Pareizi. Tas viņam būs visbargākais sods.

Biedēklis, Dzelzs Malkas Cirtējs un Drošsirdīgais Lauva pie­krita jūrniekam un meitenei, un bijušo Smaragda pilsētas ka­rali izdzina aiz pilsētas vārtiem, kur viņu pavadīja pilsētnieku un fermeru svilpieni un izsmiekla saucieni. Pa ceļam kāds zo­bodamies pasvieda Džīsam viņa mīluli un kūdītāju — atdzīvi­nāto koka klauniņu, un Urfins to cieši iespieda saujā.

—   Ej, kur gribi, — izvadīdams Urfinu, teica pilsētas vārtu sargs Faramants, — un pacenties kļūt par krietnu cilvēku.

Džīss neatbildēja uz šo labo novēlējumu. Viņš uzmeta Fara- mantam drūmu skatienu no spuraino uzacu apakšas un ātri aizsoļoja pa ceļu, kas bruģēts dzelteniem ķieģeļiem.

«Visi mani atstājuši,» rūgti prātoja bijuša s Smaragda pil­sētas karalis. «Visi, kas man glaimoja manas varenības die­nās, kas dzīroja pie mana galda, kas mani cildināja līdz debe­sīm, visi tagad slavē mazo Ellu un Milzi no aizkalnes… (Tā Carlu Bleķu iesauca Burvju zemē).»