Bet, atskatījies atpakaļ, Urfins saprata, ka bijis netaisns savās drūmajās pārdomās. Tomēr bija viens uzticīgs radījums — lācis Cāponis iztālēm vilkās aiz saimnieka. Nē, Cāponis nekad viņu nepametīs, lai kādā postā nonāktu Urfins Džīss. Jo Urfins Džīss taču ar brīnišķīgo pulverīti bija atdzīvinājis viņa ādu, kad tā kā nožēlojams pieputējis kājslauķis mētājās uz grīdas, un par to lācis jutās mūžīgu pateicību parādā …
Atmaigušā balsī Urfins pasauca:
— Čāponi, šurp!
Iepriecinātais lāčuks teciņiem pieskrēja pie saimnieka.
— Esmu klāt, pavēlnieki Ko liksi darīt?
«Pavēlniek…»
Šis vārds maigi noglauda Urfina dvēseles rētu. Jā, viņš tomēr ir pavēlnieks, kaut arī vienam vienkāršam kalpam un niecīgam klaunam. Bet kā būtu, ja? … Neskaidras cerības sāka rosīties Urfina smadzenēs. Varbūt par agru viņa ienaidnieki svin uzvaru?
Viņš, Urfins Džīss, vēl ir jauns, atrodas brīvībā, un neviens viņam nav atņēmis nevaldāmo gribu, viltīgo, atjautīgo prātu, izveicīgās rokas un prasmi izmantot labvēlīgus apstākļus.
Urfina sagumušais stāvs izslējās, vārgs smīns pārlaidās viņa melnīgsnējai sejai ar spurainajām uzacīm un laupījuma kārē atņirgto muti.
Pagriezies uz Smaragda pilsētas pusi, Urfins padraudēja ar dūri: