— Tam nav nozīmes. Kur jūs gribat apmesties? Es ieteiktu «Prāgu». Tas ir tepat blakus.
Bikovs pamāja:
— Zinu. Laba viesnīca.
— Ļoti laba. Tagad es jūs atlaižu, bet, teiksim, pēc … — viņš atkal paskatījās pulkstenī, — pēc kādām divām stundām, tieši septiņpadsmitos nulle nulle, biedri kosmonaut, gaidīšu jūs atkal šeit. Te jūs šo to uzzināsiet. Vai jūs esat jau pusdienojis? Droši vien neesat. Ēdnīca ir trīspadsmitajā stāvā. Paēdiet, atpūtieties bibliotēkā vai klubā — tas arī ir tepat, šajā pašā ēkā, — un septiņpadsmitos nulle nulle esiet klāt. Bet tagad ejiet. Es tūliņ, tā sacīt, vienam otram pamazgāšu galvu.
Vēl aizvien mazliet satraukts, Bikovs piecēlās un, mirkli šaubījies, uzdeva jautājumu, kas viņu satrauca jau ilgāku laiku:
— Biedri Krajuhin, kāds ir šīs iestādes pilns nosau- kūms? Komandējuma apliecībā rakstīts «SPSVK», bet es, šķiet, esmu atšifrējis nepareizi.
— SPSVK — tā ir Starpplanētu Satiksmes Valsts Komiteja pie Ministru Padomes. Es esmu komitejas priekšsēdētāja vietnieks.
— Pateicos, — Bikovs teica.
«Starpplanētu Satiksmes Komiteja,» viņš nomurmināja, iedams uz durvīm. «Nu kā tad … Bet es domāju — Starptautisko Politehnisko Sakaru Valsts Komiteja … Saīsinājums tas pats …»
Durvīs Bikovs saskrējās ar kādu gara auguma vīru, kas neatturami traucās iekšā kabinetā. Inženieris paguva tikai ievērot, ka šis cilvēks valkā lielas brilles greznā, melnā ietvarā un ir ārkārtīgi bāls. Bikovu viņš nepamanīja un, pagrūdis to krūtīs, tieši uz sliekšņa iesāka: