—    Kā jūs mani pazīstat, biedri Krajuhin?

—    No Dauges ekspedīcijas glābšanas. Šo ekspedīciju rīkoja mūsu komiteja, un kopš tā laika es turu jūs uz grauda. Pieprasīju jūsu raksturojumu un visu pārējo. Pienāca laiks, un mēs jūs uzaicinājām.

—    Skaidrs.

—           Parasti mēdz dot laiku pārdomām. Nedēļu, daž­reiz pat mēnesi. Taču patlaban mēs gaidīt nevaram. Iz- lemiet, Aleksej Petrovič! Brīdinu: ja jūs kaut mazliet šaubāties, atsakieties tūlīt, uz vietas! Ļaunā neņemsim.

Bikovs iesmējās.

—- Nē, biedri Krajuhin, es neatteikšos. Ja jūs domā­jat, ka es tikšu galā, — neatteikšos. Esmu ar mieru. Ne­gaidīti gan tas nāca, bet nekas, pieradīšu. Esmu ar mieru.

—- Nu redz, cik lieliski.

Krajuhins mierīgi pamāja ar galvu un palūkojās pulk­stenī.

—           Tagad vēl kas. Ekspedīcija nebūs pārāk ilga, lie­lākais — pusotra mēneša. Tas jūs apmierina?

—    Apmierina . . .

—           Nekā vairāk par gaidāmo darbu es jums nepa­skaidrošu. Uzzināsiet vēlāk. Mums ir ļoti maz laika. Lū­dzu iegaumēt vienu: rīt mēs izlidojam.

—     Rīt? Uz Venēru?

—           Nē, uz Venēru vēl ne tik drīz. Pagaidām pastrādā­sim tepat uz Zemes. Tikai ne šeit, Maskavā, bet citur. Jā, pie reizes, kur ir jūsu bagāža?

—           Lejā, garderobē. Mantu man nav daudz — čemo­dāns un lauka soma. Nebiju domājis . . .