Bikovs paskatījās uz Venēras krāsaino fotouzņēmumu — dzeltenīgs disks ar zilganām un oranžām ēnām uz samtaini melna fona — un aizsita ciet smago sējumu. «Vairāki mēģinājumi nosēsties… un uzsākt tiešus pēli jumus bijuši neveiksmīgi.. .» īsi un skaidri. Jā, mēģinājumi notikuši. Bikova atmiņā pamazām uzausa viss, ko viņš zināja no grāmatām un laikrakstiem, no televīzijas lekcijām un īsiem, skopiem TASS ziņojumiem.
Trešā gadu desmita beigās pēc pirmajiem lidojumiem uz Mēnesi gandrīz visi objekti pusotra miljarda kilometru attālumā no Zemes cilvēkiem bija jau zināmi. Radās jaunas zinātnes — Mēness, Marsa, Merkūra, lielo planētu pavadoņu un dažu asteroīdu planetoloģija un planetogrāfija. Kosmonauti — it īpaši tie, kam mēnešiem un p<it gadiem ilgi nācās strādāt tālu no Zemes, — pierada pie Mēness līdzenumu irdenajiem mūžseno putekļu nogulumiem, pie Marsa sarkanajiem tuksnešiem un nīkulīgajām saksaula birzītēm, pie Merkūra ledainajiem bezdibeņiem un balti nokaitētajiem kalnājiem, pie svešajām debesīm ar daudzajiem mēnešiem, pie Saules, kas atgādināja spožu zvaigznīti. Simtiem starpplanētu kuģu šķērsoja Saules sistēmu visos virzienos. Sākās jauns starpplanētu telpas iekarošanas posms: cilvēce devās apgūt lielās planētas — Jupiteru, Saturnu, Urānu, Neptunu un Venēru.