Venēra bija to pētāmo objektu skaitā, kam Zemes zinātnieki uzmanību pievērsa vispirms. Tās nelielais at- tālums no Zemes un Saules, Venēras un Zemes fizikālo lielumu zināma līdzība un līdz ar to pavisam neprecīzas
ziņas par tās uzbūvi saistīt saistīja zinātniekus kosmonautus.
Sākumā, kā parasts tādos gadījumos, darbā laida ierīces bez pilotiem. Panākumu nebija nekādu. Blīva, okeāna dūņām līdzīga mākoņu sega neļāva neko saskatīt. Simtiem kilometru garas parastās un infrasarkanās fotolentes rādīja vienu un to pašu ainu: baltu, viendabīgu, necaurlaidīgu priekškaru — domājams, ļoti biezu miglas slāni. Cerības neattaisnoja arī radiooptika. Venēras atmoslērā radiostarojums vai nu pilnīgi absorbējās, vai arī atstarojās no visaugstākajiem atmosfēras slāņiem. Lokatoru ekrāni vai nu palika melni, vai arī mirdzēja mierīgā, neko nevēstošā gaismā. Telemehānis- kās un kibernētiskās tanketes laboratorijas, kas tik labi bija veikušas savu uzdevumu Mēness un Marsa sākotnējos pētījumos, nepārraidīja nekādas ziņas. Tās pazuda bez pēdām uz visiem laikiem kaut kur šīs rožaini pelēcīgās mākoņu masas blīvā okeāna dzīlēs.