Protams, atrast atrisinājumu visilgāk kavēja Dara priekšstats, ka viņš un grāmatas ir kaut kas absolūti nedalāms. Daram vajadzēja neticami ilgu laiku, lai izdomātu, ka no grāmatām nebūt nav jāšķiras pavisam un viņš varētu vispirms pārsviest aizai pāri tās, lai tad pārlēktu pats.

Sī ideja Daru atbrīvoja gandrīz no jebkurām grūtībām, jo viņš atcerējās vairākas vietas, kurās puslīdz droši spētu pārlēkt pāri aizai, ja vien nekas viņu neapgrūtinātu. Daram tikai bija jāatrod kāds piemērots līdzens laukumiņš otrā aizas malā, līdz kuram viņš varētu aizsviest grāmatu saini.

Galu galā viņš to atrada. Sai mirklī viņš nedomāja, cik stundu jau pagājis; viņš pastumdīja saini stirpu turpu pa melno lavas virsmu, pārbaudīdams saišu drošību, lai būtu pārliecināts, ka sviedienā tas ncizjuks, pasvārstīja saini spēcīgajā rokā, novērtēdams tā smagumu, un tad, apsviezdamies apkārt gluži kā vesera metējs, pārlidināja to pāri aizai. Viņam ne uz mirkli nebija radušās šaubas, ka nepārsviedīs saini; īstenībā tas nokrita pat mazliet tālāk, nekā Dars Langs Ans bija paredzējis, un īsu bridi viņš bija nobijies, ka tas varētu aizlidot līdz nelīdzenajai virsmai tūlīt aiz laukumiņa, kurā viņš bija mērķējis. Tomēr galu galā sainis beidza velties labi redzamā vietā un, cik varēja noprast, bija vesels. Pārliecinājies par to, Dars nomērīja ar acīm aizas platumu un lēca.

Ja viņam būtu jāraksta ziņojums par šo gadījumu, viņš tajā noklusētu sīkumus. Gandrīz vai neviens cilvēks nevarētu nociesties, nepieminējis, ko izjutis, kad ar lēcienam saspringtiem muskuļiem brāzies uz aizas malu, sasniedzis to, mirkli pavēries baigajā bezdibenī zem sevis, tad ar dobju troksni nokritis uz nelīdzenās, asās un cietās lavas viņā pusē un sāpīgi sasities. Vēlāk ari atradās kāds cilvēks, kuram bija daudz kas stāstāms par šo notikumu. Dars Langs Ans lēciena laikā tāpat pārdzīvoja visas šīs raksturīgās emocijas, taču, ticis pāri aizai, domāja vairs tikai par grāmatām un tūlīt devās atkal tālāk.