Dars no gaisa nekad nebija pamanījis aizu tikai tāpēc vien, ka tā nebija taisna; aiza izlocījās kā čūska starp citiem, pierastākiem apvidus nelīdzenumiem, un tā viņš bija gar to nosoļojis ilgāk par stundu, iekāms noprata patieso stāvokli. Tas notika, kad aiza sāka vīties atpakaļ, tagad jau tālā vulkāna virzienā.

Aptvēris notikušo, Dars Langs Āns uzreiz apstājās un, sameklējis paēnu zem kādas plakanas klints pārkares, sāka domāt. Viņš neveltīja ne mirkli pašpārmetumiem par pieļauto muļķību, kuru gana labi saprata, bet tūlīt sasprindzināja prātu jaunās problēmas risināšanai.

Uzkāpt un nokāpt pa aizas sienām nebija iespējams. Parasti, lavai sacietējot, rodas pietiekami nelīdzena garoza, kas Dara rases piederīgajiem dod iespēju ar nagiem pieķerties pat pie gandrīz vertikālas virsmas, tomēr šī plaisa stiepās cauri visai lavas masai. Tiesa, klintī no vienas vietas bija gāzes burbuļi, no kuriem daudzi, lavai saplaisājot, bija pārsprāguši un bija pietiekami lieli, lai viņš spētu noturēties to atstātajās bedrītēs, tomēr tās bija tikai tuvu zemes virsmai. Aizas pretējā siena liecināja, ka jau nedaudz jardu zemāk burbuļi kļūst tik mazi kā kniepadatas galviņa un viņa vajadzībām praktiski nederīgi. Turklāt siena bija ne tikai vertikāla vien. Tā «viļņojās» tā, ka, vienalga, no kuras vietas un kuras puses — ja to varētu izvēlēties — sācis rāpties lejup, viņš, necik tālu neticis, jau atrastos pie pārkares. Nē, kāpt nebija iespējams.

Plaisa bija pārāk plata, laī tai varētu pārlēkt — vairumā, vietu pārāk plata lēcienam pat bez nastas, no kuras Daram Langam Ānam gan ne mirkli prātā neienāca atbrīvoties.

Daram nebija virves, un ari viņa tērpa un saiņa siksnu nepietika, lai sameistarotu laut ko līdzīgu virvei, kas sniegtos kaut vai viņa lēciena attālumā. Lavas laukā neauga nekas, kas derētu virves vai laipas pagatavošanai. Izrādījās, ka augiem ir gaļīgi audi bez jebkādām koksnes šķiedrām, un to miza nebija pat tik izturīga, lai pretotos Dara nagiem.