Bija ataususi auksta un pelēka, ļoti auksta un pelēka diena, kad cilvēks nogriezās no aizsalušās Jukonas, lai kāptu augstajā krastā, kur cauri biezam eglājam uz aus­trumiem veda tikko samanāma un retam gājējam pazīs­tama taciņa. Krasts bija stāvs, un, uzkļuvis augšā, cil­vēks piestāja atvilkt elpu, bet, lai attaisnotu šo rīcību pats savās acīs, palūkojās pulkstenī. Tas rādīja deviņi. Nebija saules, nebija ne miņas no saules, kaut gan pie debesīm neredzēja neviena mākoņa. Diena bija skaidra, un tomēr viss likās pārvilkts ar netveramu šķidrautu, ar vieglu dūmaku, kas vērta dienu tumšāku. Taču tas cil­vēku neuztrauca. Viņš bija pieradis, ka nav saules. Sen tā nebija redzēta, un viņš zināja, ka paies vēl vairākas dienas, iekams spožā saule, veldamās uz dienvidiem, pa­spīdēs virs apvāršņa un tūlīt pat nozudīs skatienam.

Cilvēks palūkojās atpakaļ uz to pusi, no kurienes bija nācis. Jūdzi platā Jukona gulēja sastingusi zem trīs pēdu biezas ledus kārtas. Ledu klāja tikpat bieza sniega sega. Tā bija neskarta, balta, viegli viļņota tur, kur apakšā slē­pās ledus sablīvējumi. Už ziemeļiem un dienvidiem, cik talu vien sniedza skatiens, pletās vienlaidu baltums, vie­nīgi tumša, smalka līnija, kas iekļāva ar eglēm apaugušu salu, aizlocījās uz dienvidiem un tāpat aizlocījās uz zie­meļiem, kur nozuda aiz kādas citas ar eglēm apaugušas salas. Šī