tumšā līnija bija uz Jukonas ledus iemītā taka, kas stiepās piecsimt jūdžu uz dienvidiem līdz Čilkuta pār­ejai, Daijai un Sāļajiem Ūdeņiem, septiņdesmit jūdžu uz ziemeļiem līdz Dausonai, vēl tūkstoš jūdžu uz ziemeļiem līdz Nulato un, visbeidzot, līdz pusotra tūkstoša jūdžu attālajai Sentmaiklai Beringa jūras krastā.

Bet tas viss — noslēpumainais, bezgalībā aizejošais takas pavediens, saules neapspīdētās debesis, sprēgājo­šais sals, nepazīstamā un savādā ainava — nebiedēja cilvēku. Ne tāpēc, ka viņš sen būtu pie tā pieradis. Viņš šajā zemē bija jaunatnācējs, chechaguo, un dzīvoja te pirmo ziemu. Šā cilvēka nelaime bija tā, ka viņam trūka iztēles. Viņš ātri saskatīja un uztvēra dzīves parādības, bet neuztvēra to jēgu. Piecdesmit grādu zem nulles no­zīmēja vairāk nekā astoņdesmit grādu sala. No šā fakta viņš secināja, ka ceļā būs auksti un grūti un neko vairāk. Tas nevedināja apcerēt, cik viņš ir trausls kā būtne, kas piemērota dzīvei zināmā temperatūrā, un cik trausls vis­pār ir cilvēks, kas spēj dzīvot tikai noteiktās tempera­tūras robežās, un tālāk nodarboties ar minējumiem par varbūtējo nemirstību un cilvēka vietu visumā. Piecdesmit grādu zem nulles nozīmēja, ka gaidāms pamatīgs sals un pret to jānodrošinās ar dūraiņiem, uzauseņiem, siltiem mokasīniem un biezām zeķēm. Piecdesmit grādu zem nul­les viņam nebija nekas vairāk kā piecdesmit grādu zem nulles. Viņš pat neiedomājās, ka tas varētu nozīmēt kaut ko vairāk.