Kopā ar biedriem viņš kādā līkumā atrada sevi guļam sniegā. Cilvēka miesa vairs nepiederēja viņam, viņš bija atdalījies pats no sevis un, stāvēdams kopā ar biedriem, skatījās uz savu sniegā guļošo ķermeni. Viņš nodomāja, ka sals ir tiešām pamatīgs. Atgriezies Savienotajās Valstīs, viņš pastāstīs ļaudīm, kas ir īsts aukstums. Tad viņam iztēle parādīja večuku pie Sēra strauta. Viņš redzēja to pavisam skaidri: večuks omulīgi sēdēja pie ugunskura un pakšķināja pīpi.

«Tev bija taisnība, vecais kraķi, tev tiešām bija tais­nība,» viņš nomurmināja, uzrunādams večuku.

Tad cilvēks iegrima tik saldā un nomierinošā miegā kā vēl nekad. Suns sēdēja viņam pretī un gaidīja. īsā diena garlaicīgi, gausi" krēsloja. Uz ugunskuru vairs nebija ko cerēt, turklāt sunim līdz šim nebija gadījies redzēt, ka cilvēks tā sēdētu sniegā un nekurinātu uguni. Krēslai biezējot, suni pārņēma tādas ilgas pēc uguns, ka tas, priekškājas cilādams, paklusām iegaudojās un tūlīt pat piekļāva ausis, gaidīdams, ka cilvēks to dusmīgi apsauks. Taču cilvēks klusēja. Pēc kāda laika suns iegaudojās skaļāk. Pēc tam, vēl mazliet nogaidījis, pielīda cilvēkam tuvāk un saoda nāves smaku. Dzīvnieks saboza spalvu un pakāpās atpakaļ. īsu brītiņu tas uzkavējās, kaukdams zem saltajās debesīs lēkājošajām un dejojošajām zvaig­znēm, tad pagriezās un linkāja pa taku uz pazīstamo no­metni, kur bija citi ēdiena un uguns gādātāji.