Kad cilvēks nokrita otrreiz, suns apvija asti ap priekškājām un,apsēdies viņam iepretī, ziņkāri un nopietni lūkojās viņā. Redzot, ka suns savā kažokā ir siltumā un drošībā, cil­vēks sadusmojās un lamāja to tik ilgi, kamēr tas, kā piedošanu izlūgdamies, nokāra ausis. Šoreiz drebuļi pār­ņēma viņu drīzāk. Šajā cīņā sals guva virsroku pār cil­vēku. Tas zagās iekšā viņa ķermenī no visām pusēm. Šī doma uzrāva viņu kājās, taču, nepaguvis noskriet ne simt pēdu, viņš sazvārojās un garšļaukus nogāzās zemē. Tā bija pēdējā baiļu lēkme. Atguvis elpu un pašsavaldīša­nos, viņš apsēdās sniegā un sāka gatavoties, lai sagaidītu nāvi ar cieņu. Viņš gan nedomāja par to tādos izteicie­nos. Viņš sacīja sev, ka rīkojies muļķīgi, skraidīdams kā cālis ar nogrieztu galvu, — viņam ienāca prātā tieši tāds salīdzinājums. Labi, ja jau viņam tik un tā lemts nosalt, tad jāturas, kā īstam vīram piedien. Līdz ar šo tikko iegūto mieru parādījās pirmās miegainības pazīmes. «Nav slikti,» viņš nodomāja, «iegrimt nāves miegā.» Tas bija kaut kas līdzīgs anestēzijai. Nosalt nemaz nav tik bries­mīgi, kā cilvēkiem liekas. Var būt arī daudz ļaunāka nāve.

Viņš iztēlojās, kā rīt biedri atradīs viņu. Piepeši viņš ieraudzīja sevi kopā ar biedriem: viņš gāja pa taku un meklēja savu ķermeni.