Gremoņi valkāja zilus svārkus un zilus, garus zābakus ar atlokiem, bet Urfina svārki un zābaki bija zaļā krāsā. Gremoņiem bija smailas cepures ar platām malām, un zem tām karājās zvārgulīši. Urfins Džīss zvārgulīšus nevarēja ne acu galā ciest un nēsāja cepuri bez malām. Mīkstsirdīgie Gremoņi raudāja pie katras izdevības, bet Urfina drūmajās acīs neviens nekad nebija redzējis ne asariņas.
Pagāja vairāki gadi. Reiz Urfins Džīss ieradās pie Gingemas un lūdza veco burvi pieņemt viņu par kalpu. Ļaunā burve ļoti nopriecājās: gadu simteņiem ilgi neviens Gremonis nebija labprātīgi pieteicies kalpot Gingemai un visas viņas pavēles izpildīja, tikai baidīdamies no soda. Tagad burvei radās palīgs, kas labprāt izpildīja visdažādākos uzdevumus. Un, jo nepatīkamāki Gremoņiem bija Gingemas rīkojumi, jo cītīgāk Urfins tos nodeva tālāk. Drūmajam galdniekam sevišķi patika staigāt pa Zilās zemes ciematiņiem un uzlikt iedzīvotājiem nodevas — tik un tik čūsku, peļu, varžu, dēļu un zirnekļu.
Gremoņiem bija šausmīgi bail no čūskām, zirnekļiem un dēlēm. Saņemot pavēfi tos savākt, mazie, bailīgie cilvēciņi sāka skaļi raudāt. Raudot viņi noņēma platmales un nolika zemē, lai zvārgulīši ar savu šķindoņu tiem netraucētu raudāšanu. Bet Urfins noskatījās savu tautiešu asarās un cietsirdīgi smējās. Pēc tam noteiktā dienā ieradās ar lieliem kurvjiem, savāca nodevas un aizveda tās uz Gingemas alu. Tur šo mantu burve izlietoja gan kā barību, gan gatavoja no tās burvju zāles.