Ella paklausīja labajai fejai un devās pie Gudvina cerībā, ka burvis nebūs tik briesmīgs, kā par viņu spriedelē, un palīdzēs viņai atgriezties Kanzasā. Ar drūmo galdnieku Urfinu Džīsu meitenei negadījās sastapties.

Tajā dienā, kad Ellas mājiņa nospieda Gingemu, Urfins nebija burves tuvumā: viņš oija aizgājis dienesta darīšanās uz attālāku Zilās zemes nostūri. Vēsti par burves bojā eju Džīss uzņēma ar nožēlu un prieku. Viņš nožēloja, ka zaudējis varenu aizgādni, bet cerēja tagad iemantot burves bagātību un burvju varu.

Alas apkārtne bija tukša. Ella ar Totiņu aizgāja uz Smaragda pilsētu.

Džīsam radās doma pārcelties uz dzīvi alā un pasludināt sevi par Gingemas pēcteci un Zilās zemes pavēlnieku — šie biklie Gremoņi taču nemācēs viņam pretoties.

Bet piekvēpusī ala ar žāvētu peļu saišķiem uz nagliņām, ar izbāztu krokodilu pie griestiem un citādiem burvju amata piederumiem izskatījās tik mitra un drūma, ka Urfins nodrebinājās.

—     Brr!… — viņš nomurmināja. — Dzīvot šajā kapā?… Nē, nē, pazemīgi pateicos!

Urfins sāka meklēt burves sudraba kurpītes, jo zināja, ka Gingemai tās bija par visu dārgākas. Bet viņš veltīgi čamdījās pa alu, — kurpīšu nekur nebija.

—      Uh-uh-uh! — no augstās laktas atskanēja izsmējīgs sauciens, un Urfins sāka trīcēt.