No augšas viņā nolūkojās ūpja acis, kas dzeltenīgi zaigoja alas tumsā.

—      Tas esi tu, Huam?

—     Nevis Huams, bet Huamokolatokints, — kašķīgi iebilda ūpis.

—       Bet kur ir citi ūpji?

—      Aizlaidās.

—       Kāpēc tu paliki?

—  Bet ko lai es mežā daru? Lai medīju putnus kā parastie ūpji un pūces? FuL. Es esmu pārāk vecs un gudrs, lai uzņemtos tādas grūtības.

Džīsam iešāvās prātā viltīga doma.

—      Paklau, Huam… — Ūpis klusēja. — Huamoko… — Klusums. — Huamokolatokint!

—       Klausos, — ūpis atsaucās.

—      Vai negribi dzīvot pie manis? Es tevi barošu ar pelēm un maigiem putniņiem.

—      Protams, ne jau par velti? — noburkšķēja gudrais putns.

—      Ļaudis, redzēdami, ka tu man kalpo, uzskatīs mani par burvi.

—      Nav slikti izdomāts, — teica ūpis. — Un, savu dienestu sākdams, es tev pateikšu, ka tu veltīgi meklē sudraba kurpītes. Tās aiznesa mazs man nezināmas sugas zvēriņš.

Vērīgi aplūkojis Urfinu, ūpis noprasīja:

—       Bet Kad tu sāksi ēst vardes un dēles?

—       Ko? — izbrīnā iesaucās Urfins. — Ēst dēles? Kāpēc?

—      Tāpēc, ka jaunajiem burvjiem tāda barība noteikta ar likumu. Atceries, cik apzinīgi Gingema ēda peles un uzkoda dēles?

Urfins atcerējās un nodrebēja: vecās burves maltītes viņam arvien bija likušās riebīgas, un Gingemas brokastu un pusdienu laikā viņš izgudroja dažādus iemeslus, lai varētu iziet no alas.